Ko ēd zarkukaiņi?

Pēdējā laikā mums bieži raksta un jautā, ko šie mazie zvēri ēd. Tad nu es izdomāju, ka sastādīšu zarkukaiņu ēdienkarti.

Vjetnamas zarkukaiņu ēdienkarte:

·        Kazeņu, aveņu un rožu lapas;

·        Salātlapas (optimālākais variants ziemā; tās var nopirkt lielveikalā, piem., Rimī gatavus podiņos)

·        Piparmētras;

·        Lazdas, ozola, ligustra lapas.

Indijas zarkukaiņu ēdienkarte:

·        Efeja;

·        Kazeņu, aveņu, vilkābeles, melleņu lapas;

·        Salātlapas;

·        Romiešu salātlapas ( nav pārbaudīts).

Esiet uzmanīgi ar kukaiņu pārtiku pirkšanu, tā kā tie var būt apsmidzināti ar insekticīdiem!

Madagaskaras šņācējprusaku uzturēšana mājas apstākļos

Šiem kukaiņiem nav īpaši svarīgi, cik liels ir trauks, kurā dzīvot. Galvenais, lai būtu piegulošs vāks. Šis trauks var būt gan stikla, gan plastmasas. Tādam traukam papildus zem vāka vajag ielikt tīklu, tā kā mazie kāpuri var izlīst pa vāka ventilācijas caurumiem.

Trauka apakšā jānovieto pāris slāņi kartona, uz kura virsū jāuzliek 3cm mitru kūdras un smilšu maisījumu ( alternatīva – kokosa substrāts vai koka skaidas). Visoptimālākā temperatūra ir 25-30 C un mitruma līmenim ne zemākam par 60%. Lai šāds mitrums uzglabātos, nepieciešams to bieži mitrināt. Šos prusakus biedē gaisma, tāpēc papildus apgaismojums nav nepieciešams. Lai uzturētu nepieciešamo temperatūru, var uzstādīt lampu ar sarkano spuldzi.

Lai izveidotu dabiskāku vidi, insektārijā ir ieteicams likt dažādus koka zarus, stumbrus un mizas, lai kukaiņiem ir kur rāpot un slēpties. Mūsu prusakiem ļoti patīk dzīvoties veikala olu kartona traukos.

Šie kukaiņi nav izvēlīgi ēdiena ziņā, tie ēd praktiski visu. Insektārijā vienmēr nepieciešams atrasties traukam ar sauso maisījumu, kas sastāv no graudaugiem, piena pulvera un gamarusa.

Attēlā ir redzama mūsu insektārija iekšpuse. Prusakiem ļoti patīk uzturēties redzamajā mākslīgajā galvas kausā. Kā redzams, zarkukaiņi arī labprāt izmanto šo ekstru.

Madagaskaras šņācējprusakiem - vispārējs raksturojums

Madagaskaras šņācējprusaki (Gromphadorrhina portentosa), kā jau pēc nosaukuma var noprast, nāk no Madagaskaras. Tie galvenokārt dzīvojas uz koku stumbriem un zaru krūmiem. Aktīvi tie paliek krēslas stundās.

Prusaki dabā ēd nobirušas lapas, ziedus un augļus. Turot tos mājās, ar dot ēst auzu pārslas un dzīvnieku sauso barību.

Madagaskaras šņācējprusaki pēc nosaukuma vien liek noprast, ka tie šņāc. Šņākošas skaņas tie veido tad, kad jūtas abdraudēti. Ja tos aiztiek ar rokām, tie arī mēdz šņākt, bet ar laiku prusaki pierod un vairs tā nedara. Šāda skaņa rodas, jo kukaiņa vēders krasi saraujas un gaiss strauji ievelkās caur elpošanas caurulēm.  Šī skaņa aizbiedē ienaidniekus un pat var sabiedēt cilvēkus.

Madagaskaras šņācējprusaku mātītes var izaugt līdz 60mm, bet tēviņi 55mm. Attīstības ilgums olām ir 55 dienas, bet kāpuru – 4 mēneši. Dabā šie kukainīši var dzīvot 1-2 gadus, bet nebrīvē – 2-3 gadus, retos gadījumos var arī līdz 5 gadiem.

Pieaugušo kukaiņu izskats: vēders ir brūns, mugurējie krūšu kurvja segmenti un galvgalis brūngani melns. Tēviņiem uz galvgaļa ir divi konusveida izvirzījumi, kas līdzīgi ragiem. Mātītēm galvgalis ir gluds.

Kad mātītes ir apaugļotas, tās „olu kūniņas” iznēsā dzimumorgānu somā, kamēr no olām neizšķiļas kāpuri. Parasti vienā reizē piedzimst 20-40 mazuļi. Kāpuri attīstās ļoti lēni un sasniedz dzimumbriedumu ne ātrāk kā pēc 6 mēnešiem. Kāpuri dzīvo kopā ar pieaugušajiem kukaiņiem.
Pavisam pasaulē ir 4000 sugas un 30 no tām ir kaitīgas cilvēkam.

Mūsu insektārijā šobrīd ir kādi padsmit šņācēji, kuri nesen piedzemdēja kāpurus. Attēlā pa labi ir prusaku tīņi, kas nu jau mums ir pieauguši kukaiņi.

Milzu Centrālās Amerikas prusaks - vispārējs raksturojums

Šie milzu prusaki (blaberus giganteus) savvaļā dzīvo kokos un alās.

Pieauguši prusaki sasniedz 6,3-10cm. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Veids, kā noskaidrot kukaiņa dzimumu, ir pārbaudīt vēdera astes daļu, kur atrodas nelieli piedēkļi. Tēviņiem starp šiem piedēkļiem ir tādas kā nelielas adatiņas, bet mātītēm šīs adatas ir piestiprinātas pie piedēkļa. Dažkārt šīs adatas nevar redzēt, tad noteikt dzimumu var pēc uzvedības. Ja prusaks izrāda aplidošanas rituālus, tad tas noteikti ir tēviņš, jo mātītes tā nedara.

Prusaki ir krēmkrāsā un pieaugušiem ir spārni. Tie var pārvietoties samērā lielos attālumos, palecoties no stāvas virsmas.

Lai izveidotu milzu prusaku koloniju, ir nepieciešami apmēram 15 prusaki un 6-12L  liels insektārijs. Insektārijā ir jāizvieto substrāts un zari rāpošanai. Vienai mātītei vidēji var piedzimt 20 kāpuri 0,6cm lielumā. Prusakus vajag barot ar pārtiku, kurai ir nelīdzena virsma, lai viņi to var satvert.

Intekstārijā ir nepieciečams būt 70% mitrums un 20-25 C temperatūra.

Šiem prusakiem var dot ēst augļus un dārzeņus, kā arī tiem iet par labu dzīvnieku sausā barība un sausi gammarus.

Milzu prusaks mums ir tikai viens un insektārijā tas savu eksistenci īpaši neizrāda. Iegādes brīdī tam vēl nebija spārnu un izskatījās kā attēlā pa kreisi.

.

Domino prusaki - vispārējs raksturojums

Šo prusakus mēdz dēvēt arī par tuksneša prusaku, septiņu plankumu prusaku un Indijas domino prusaku. Tie nāk no Indijas un uzturas pārsvarā uz zemes biezokņos. Siltās dienas laikā kustoņi ierokas lapu pakaišos un augsnē.

Šie kukaiņi ir melni ar baltiem septiņiem plankumiem, imitējot plēsīgā tarakāna Anthia sexguttata vizuālo izskatu, tie aizsargājas.

Pēc pārošanās mātītes tēviņus vairs nelaiž klāt un ar pakaļējām ķepām grūz tos nost. Mātītes var izlikt 7-14 „olu kūniņas” uz samērā mitras augsnes. Kāpuri iznāk apmēram pēc 3-4 mēnešiem pie temperatūras 27-29°С. No vienas „olu kūniņas” iznāk apmēram 12-16 mazuļi.Kāpuri attīstības laikā dzīvo ierokoties dziļi zemē, tie var ierakties līdz pat 30cm dziļumā sausā sezonas laikā. Kāpurs sasniedz dzimumbriedumu gada laikā pie temperatūras 28°С. Kamēr tie nav sasnieguši dzimumbriedumu, tikmēr tiem nav balto plankumiņu. Ja temperatūra ir zemāka līdz 25°С šis cikls var paildzināties līdz 3 mēnešiem. Pie temperatūras 27-28°С pieaudzis domino prusaks nodzīvo no 4-8 mēnešiem.

Kāpuri labi aug un attīstās pie samērā sausa substrāta un tie nepanes pārlieku lielu mitrumu. Par substrātu var izmantot vermikulītu, smiltis vai kokosriekstu substrātu. Tie labi ēd auzu pārslas, gammarus un Repti-Life barību.

Mums šobrīd ir Therea olegrandjeani, Therea regularis un Therea bernhardtiDomino prusaku sugas. Tiem ļoti svarīgi ir pareiza temperatūra, tā kā pie mums rudens laikā istabas temperatūra bija daudz par zemu un daži no kāpuriem diemžēl nomira. Šobrīd tiem ir apmēram 8 mēneši un šobrīd šķiet, ka tie nesasniegs dzimumbriedumu gada laikā, tā kā pārscieta aukstumu. Kustonīšu attīstība ir patiešām lēna un jābūt ļoti pacietīgam. Viens no lielākajiem kukainīšiem ir redzams attēlā pa kreisi.

Vjetnamas zarkukaiņi

Šobrīd piedāvājam iegādāties Vjetnamas zarkukaiņu mazuļus. Mums to uz doto brīdi ir vairāk nekā vajag. Tāpēc esiet droši aicināti pieteikties.
Cena ir 1 eiro.
Visi interesenti droši raktiet uz exoticanimals2013@gmail.lv
Labprāt arī apstāstīsim visu interesējošo, ko neatradāt mūsu blogā.

Ar cieņu,
Kutikulārie

Cuniculina sp.

Kādu laiku bijām pazuduši, bet nu esam atkal atgriezušies un mums ir daudz jaunumu. Un sāksim ar interesantāko. Mums ir parādījusies jauna zarkukaiņu suga, kas ir ļoti reta - Cuniculina sp. [PSG 211].

Izcelšanās:
Bangladeša

Vizuālais izskats:
Tēviņi no mātītēm ir ļoti atšķirīgi. Attēlā redzama ir mātīte. Mātītes ir apmēram 12cm garas, bet ar izstieptām kājām - 20cm. Ķermenis ir gaiši brūns un zaļš, bet kājas - tumši brūnas. Savukārt, tēviņš ir daudz mazāks un slaidāks. Tā izmērs ir tikai 8cm, bet ar izstieptām kājām - 16cm. Uz ķermeņa ir 3 paralēlas tumši brūnas svītras.

Pārošanās:
Tēviņam vēdera apakšdaļa ir manāmi resnāka, bet paresninājuma gals atgādina dakšiņu ar diviem zariem. Ar tiem tēviņš stiprinās klāt pie mātītes un notiek pārošanās process.

Olas:
Mātītes dēj garenas, labības graudiem līdzīgas olas. Viņas tās dēj, atvēzējot vēderu un metot. Pēc apmēram diviem mēnešiem izšķiļās 3cm gari mazuļi.

Barošana:
Barošana īpaši neatšķiras no Indijas un Vjetnamas zarkukaiņu ēdienkartes. Tie ēd zemeņu, aveņu, kazeņu, jāņogu un ozola lapas.

Insektārijs:
Pašsaprotami, ka šim zarkukainim ir nepieciešams lielāks trauks. Minimālie izmēri 40x40x60cm (platums, garums, augstums). Insektārija izmēri šiem zarkukaiņiem ir ļoti svarīgs, tā kā tie ir lieli un pārvilkšanās laikā, tiem var pietrūkt vietas un jaunais zariņš var palikt kropls.

Temperatūra:
Nepieciešamā temperatūra ~ 20-25°C.

Kopšana:
1-2 reizes dienā jāapsmidzina insektārijs ar 20-35°C siltu ūdeni. Uz pamata likt zemi nav nepieciešams. Var ielikt salvetītes vai papīru. Ieteicams veikt kopšanu vienreiz nedēļā.

Apgaismojums:
Tāpat kā cilvēkam - 12h gaismas un 12h tumsas.

Mitrums:
70-80% pieaugušiem zariņiem, bet ziemā 45-60%. Mitrumu var noteikt ar higrometru, ko var iegādāties, piemēram, Dinozoo (Higrometrs).

Sarežģījumi:
Šie zarkukaiņi ir dzīvotgribētāji, bet tomēr, ir viens to uzturēšanas sarežģījums. Tā kā šiem zarkukaiņiem ir izteikti garas kājas, tās ir vienlaikus arī ļoti trauslas. Bieži vien tās tiek pazaudētas.
Viens no mūsu Cuniculina Sp. zariņiem diemžēl nomira no tā, ka pazaudēja gandrīz visas savas kājas.

Daudziem šie zarkukaiņi var likties līdzīgi jau iepriekš aprakstītajiem Indijas un Vjetnamas zarkukaiņiem, bet tomēr tie ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, šai sugai ir raksturīga pārošanās pēcteču radīšanai, lai gan ir iespējama arī partenoģenēze.
Kā arī attēlā jau ir redzamas krasās atšķirības starp Cuniculina Sp. un Indijas zarkukaini. Piemēram, izmērs, krāsojums, ķermeņa resnums, ūsiņu garums u.c. Kā saka, atrodiet atšķirības.