Vispārīgais raksturojums

        Zarkukaiņi (Phasmatodea) no grieķu valodas phasma nozīmē spoks. Tas apraksta viņu spēju maskēties. 

Viņu dabīgā dzīves vieta ir siltās klimata joslās - tropos un subtropos. Izmēros tie variē no 10-57cm, tā pat arī ķermeņa forma ir dažāda - cilindriska, zaram līdzīga vai saplacināta, lapai līdzīga. Dažas sugas, piemēram, Carausius morosus, ir spējīgi mainīt pigmentāciju, lai sakristu ar apkārtni.

        Šie kukaiņi ir herbivori - pārtiek galvenokārt no lapām, arī koku mizām un pumpuriem, mēdz ēst arī uz zemes noliktas plānas augļu šķēles.

        Zarkukaiņiem ir raksturīgas saliktās acis. Pieaugušo īpatņu  redzes sistēma ļauj tiem saskatīt detaļas gandrīz pilnīgā tumsā, kas ir piemērots viņu nakts-aktīvajai dzīvei. Tomēr nimfas (nepieaugušie kukaiņi) acis nav tik gaismjutīgas, lai, tikko izšķiļoties, spētu pa veģetāciju uzkāpt augšā, spilgtā gaismā. Tāpēc arī nimfas pārsvarā ir aktīvas pa dienu. Ar katru veiksmīgo kutikulas novilkšanu viņu acis kļūst gaismjutīgākas.

       Primārais zarkukaiņu aizsargmehānisms ir kamuflāža - atdarina lapu vai zaru ar visām lapu dzīslām vai koka mizas reljefu, ir arī suga, kas izskatās kā ķērpji. Dažas sugas nimfas uzritina vēderu virs galvas, atdarinot skudras vai skorpionus, šāda mīmikrija pasargā no kļūšanas par upuri. Barošanās pa nakti arī palīdz izvairīties no plēsēju uzbrukumiem. Dažas sugas (B. scabrinota, T. californica) spēj gluži kā hameleons mainīt savu pigmentāciju atkarībā no apkārtējās vides krāsu maiņas, C. morosus spēj mainīt krāsu tikai pēc hitīna apvalka maiņas. Cita aizsargmetode ir šūpošanās no sāna uz sānu, atdarinot vēja šūpotu zariņu. Tas arī palīdz viņiem atšķirt objektu attālumu. Pēdējais aizsargreflekss ir tēlot mirušu (katalepsija), viņi izstiepj priekšējās kājas uz priekšu un abus pārējos kāju pārus uz aizmuguri, nokrīt zemē un nekustas kādu laiciņu, kamēr nekas viņiem vairs nedraud.

       Viņu dzīves cikls sākas, kad mātīte izdēj olas. Lielākoties zarkukaiņu sugās sastopamas tikai mātītes un vairojas ar partenoģenēzes palīdzību - mazuļi attīstās no neapaugļotas olšūnas, katrs mazulis ir identisks mātei. Viena mātīte dzīves laikā var izdēt 100-1200 olu, t.i., spēj radīt ļoti daudz klonu. Tomēr dažas partenoģenētiskās sugas spēj arī pāroties. Olas atgādina sēklas pēc izskata un izmēra, un ar cietu čaulu. Olas vienā galā ir vākam līdzīgs veidojums, kas palīdz nimfai izšķilties. Atšķiras izšķilšanās periods no 2 nedēļām līdz 3 mēnešiem. Mērenākā klimatā dzīvojošiem, tuvojoties ziemas periodam, olām iestājas diapauze, lai sagaidītu pavasara iestāšanos, kad šķilties.